Viens no vislielākajiem taboo un tomēr vienlaikus arī ārkārtīgi izplatīta parādība ir sekss/attiecības darbā, kolēģu starpā. Šeit es nerunāju par gadījumiem, kur vīrs un sieva strāda vienā uzņēmumā un mēdz aiziet izklaidēties uz duškabīni (kam vispār darbā ir vajadzīga duškabīne? Mums tāda ir, bet es nekad neesmu to izmantojusi, lai tur mazgātos). Šoreiz gan arī ne par attiecībām ar kolēģiem, bet pavisam jaunu perspektīvu, ar kuru es nesen iepazinos pati.
Kopā ar klientiem braucām uz rūpnīcu Francijā, kas nav īsti ikdienišķa pieredze, jo, parasti, visu nepieciešamo var pasūtīt uz vietas. Tomēr, tā kā šis klients ir uzņēmumam krīzes svarīgs un vēlējās savām acīm apskatīties ražošanas procesu, pirms slēgt līgumu, man tika uzticēts braukt līdzi, lai visu izrādītu. Uzreiz uzsvēršu, ka mums ir stingrs dress-code, nekādu atvērtu plecu vai īsu svārku darba apģērbā, patiesību sakot, arī „brīvās piektdienas” likums uz mums neattiecas, tāpēc arī šoreiz, kā parasti, biju ģērbusies stingri pēc prasībām. Vienīgais, ko es mēdzu atļauties, kas dažiem liek skatīties šķībi, ir ārkārtīgi augsti papēži. Savā attieksmē biju profesionāla, nekoķetēju, bet uzvedos draudzīgi, lai saglabātu labu atmosfēru, runājām par viņu darbu, ģimenēm, mani tika parādītas sievu un bērnu fotogrāfijas. Liels bija mans pārsteigums, kad, jau izlidojot no Rīgas lidostas, man bija piedziedātas pilnas ausis par to, cik lieliski es izskatos, kā man piestāv manas rotaslietas un jau novēroju pirmos mēģinājumus nejauši man pieskarties. Ieturēju distanci. Par ko mani uzskata? Mans mērķis šajā braucienā nav izklaidēt, bet informēt! Braucām vien uz dažām dienām un programmā tiešām bija iekļautas arī vakariņas un neliela ekskursija, bet viss pieklājības robežās. Nebija plānots šturmēt vietējos striptīzbārus un mazgadīgo diskotēkas.
Nākošajā dienā visu dienu pavadījām rūpnīcā, neviena nepiedienīga komentāra un viss bija tā, kā pienākas biznesa cilvēku starpā, izņemot vienu lietu – mani uzrunāja nekā citādāk kā tikai par sauļuku, saulīti, mīļumu un jaukumu. Manu vārdu viņi atcerējās un varēja jebkurā brīdī izlasīt (visiem apmeklētājiem rūpnīcā jānēsā šiltīte ar bildi un vārdu-uzvārdu). Gadās, nodomāju es, un samierinājos. Bet vakariņās sākās. Vienā pusē man piesēdās viens no kungiem, otrā pusē – otrs, un, jo vairāk vīna glāzes un beigās pat pudeles pazuda, jo vairāk pēc viņu uzvedības es sapratu, kam viņuprāt, būtu jāietilpst mana darba pienākumos. Mani dzirdīja, dzirdīja un turpināja dzirdīt arī tad, kad es teicu, ka es vairs negribu, man ir slikti un es esmu nogurusi un vēlos atpakaļ uz viesnīcu, bet abi kungi tikai smējās, turpināja mani mierīgi apķert ap vidukli un visādi citādi izrādīt patiku (neskatoties uz mūsu visu trīs „apgredzenotājām” rokām). Tuvojās pusnakts, līdz viesnīcai bija aptuveni 15 minūšu gājiens, bet es saparatu, ka neaiziešu, jo pirmkārt, reiba galva, otrkārt, pa dienu biju noberzusi kājas ar visiem saviem augstajiem papēžiem. Kungi gribēja iet ar kājām, tāpēc viens no viņiem pacēla mani gaisā, pārlika pāri plecam kā tādu kartupeļu maisu un sāka stiept viesnīcas virzienā, kamēr otrs novērtēja manu zeķu struktūru, ne tā kā māca pēc pieklājības, bet skatoties ar rokām, nevis acīm. Sāku kliegt, mani nolika zemē, un tomēr palikām pie tā, ka brauksim ar taksometru. Brauciena laikā man nepārtraukti tika turēta roka uz ceļa un klāstīts par to cik man skaista kleita. Viesnīcā tomēr laimīgi tiku līdz numuram viena pati un aizgāju gulēt.
Nākošajā dienā bija paredzēta ekskursija, tā kā bija plānots daudz staigāt ar kājām, arī neformālāks apģērbs. Nobeigumā bija ekskursija pa naksnīgo pilsētu, kuras beigās viens no kungiem iztaujāja, kur tad pilsētā ir labākās diskotēkas un bāri, kamēr otrs man čukstot jautāja – „vai mēs pēc tam brauksim uz manu numuru?” Es atbildēju, ka drīzāk nevis pēc tam, bet nekad. Saprata. Un tūlīt pat gidam apjautājās par meiteņu pakalpojumiem pilsētā, cik maksā un kur var dabūt. Un diskotēku gan mēs vienalga aizgājām, kur dejojot abi citīgi centās berzēties man klāt. Es melotu, ja teiktu, ka viņi ir neizskatīgi. Ja es nebūtu aizņemta, ja viņi nebūtu mani klienti, varbūt būtu citādāk. Tomēr – sekss ar klientu? Man šķiet, ka tas jau ir nedaudz par traku, it īpaši, ja tas tiek teju pieprasīts. Es ceru, ka mana priekšniecība nesūtīja mani šajā braucienā ar aprēķinu, ka es noslēgšu visus līgumus, plati atverot kājas. Klienti gan palika ārkārtīgi apmierināti ar braucienu un visi līgumi tika noslēgti. Par laimi, ar viņiem turpmāk darbosies mana kolēģe un, visdrīzākais, es viņus vairs nekad nesatikšu. Bet šajā brīdī es sapratu dažu darba devēju prasību CV pievienot fotogrāfiju.
Kāda ir lasītāju pieredze? Vai kāds vai kāda ir saskāries ar šādiem gadījumiem?
1 Komentārs
